Kristīgas bēres

Detaļas

Izveidots Piektdiena, 23 Marts 2012 13:50

Rīkojiet kristīgas bēres! Tas parāda godu mirušajam (-ai), kā arī visai Jūsu ģimenei. Kad priesteris piedalās bēres, viņš ir vienīgais bēru vadītājs. Izvadot ticīgos ar priesteri, laicīgie pavadītāji nevar ņemt aktīvu dalību. Vēlams, lai arī muzikālais pavadījums būtu no baznīcas.

Sarunāt priesteri var pēc Sv. Mises jeb pa tālruni:
pr. A. Vizbelis 26466355.

Sv. Mises intencijas

Aizlūgumu par mirušajiem (Sv. Misi) var pieteikt gan bēru dienā, gan arī vēlāk. Ir skaista tradīcija, ka atceramies mirušos viņu gada dienā. Atceres Sv. Misē piedalās visa ģimene un tās laikā aizdedz sveces, kuras var iegādāties grāmatu galdā pirms dievkalpojuma. Tāpat ir laba tradīcija pasūtīt aizlūgumu par cilvēka garīgo un laicīgo labklājību, jubilejām un svinībām. Uzmeklējiet priesteri sakristijā pēc Sv. Mises.

Bēru svinēšana

Kristīgās bēres ir Baznīcas liturģiskās svinības. Baznīcas kalpojums šeit vērsts gan uz to, lai izteiktu vienotību ar mirušo, gan arī uz to, lai šajā vienotībā iesaistītu uz bērēm sapulcināto kopienu un tai sludinātu mūžīgo dzīvi.

Romiešu liturģijas bēru rits piedāvā trīs bēru svinēšanas veidus, kas atbilst trim to norises vietām (mājās, baznīcā, kapsētā). Norise visām liturģiskajām tradīcijām ir kopēja un satur četrus galvenos elementus:

Kopiena sagaida. Ar ticības sveicienu sākas svinēšana. Mirušā tuviniekiem veltīti „mierinājuma” vārdi – tādā nozīmē, kā par to runāts Jaunajā Derībā: Svētā Gara spēks cerībā. Arī sapulcējusies kopiena lūdzas un gaida „mūžīgās dzīves vārdus”. Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt „šīszemes” perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu. Jāatzīmē, ka pēc Vatikāna II koncila īpaši netiek uzsvērta nepieciešamība svinēt Svētās Mises 30. vai 40. dienā pēc nāves. Svarīgi, lai par mirušo tiktu nosvinēta Svētā Mise vistuvākajā laikā un mirušo gadadienās.

Vārda liturģija bēru laikā prasa vēl jo uzmanīgāku sagatavošanos, jo klātesošo vidū var atrasties ticīgie, kas ne pārāk centīgi mēdz apmeklēt dievkalpojumus, un arī mirušā draugi, kas nav kristieši. Sprediķī jāizvairās no svinīga bēru runas stila un jāizgaismo kristīgās nāves noslēpums augšāmceltā Kristus gaismā. Ticīgajiem būtu svarīgi uz bērēm ņemt līdzi lūgšanu grāmatiņas, lai sekotu bēru norisei un aktīvi piedalītos ceremonijā.

Tad seko Euharistiskais upuris. Baznīca izsaka savu īsteno vienotību ar mirušo: Svētajā Garā Tēvam dāvādama mirušā un augšāmceltā Kristus upuri, Baznīca aizlūdz, lai tās bērns tiktu šķīstīts no saviem grēkiem un to sekām un tiktu pieņemts valstības Lieldienu galda pilnībā. Ar šādi svinētu Euharistiju ticīgo kopiena, it sevišķi mirušā piederīgie, mācās dzīvot vienotībā ar to, kurš "ir aizmidzis Kungā", pieņemdami Kristus Miesu, kuras dzīvs loceklis ir mirušais, un tad lūdzoties par viņu un ar viņu.

Atvadoties no mirušā, Baznīca „uztic viņu Dievam”. Tās ir „pēdējās [..] ardievas, kuras kristīgā kopiena veltī vienam no saviem locekļiem, iekams viņa ķermenis tiek apbedīts”. Bizantijas tradīcija to izsaka, sniedzot atvadu skūpstu mirušajam: „Veltot šo pēdējo sveicienu, „mēs dziedam par viņa aiziešanu no šīs dzīves un šķiršanos, kā arī to, ka pastāv vienotība un kopība ar viņu. Un patiesi – mirstot mēs viens no otra netiekam šķirti, jo visi taču ejam pa vienu un to pašu ceļu un satiksimies vienā un tajā pašā vietā. Mēs nekad netiksim šķirti, jo mēs dzīvojam Kristum un tagad mēs esam savienoti Kristū, ejot pie Viņa [..], mēs visi Kristū būsim kopā”. (sal. KBK, 1680-1690)

Kad kāds draudzes loceklis atrodas tuvu nāvei, tad būtu svarīgi aicināt priesteri, lai pasniegtu aizgājējam Slimnieku sakramentu. Nāves brīdī būtu labi, ja draudzes locekļi dziedātu psalmus par aizgājēju un arī pēc nāves to turpinātu darīt. Kad cilvēks ir aizgājis, tad, pirms doties uz apbedīšanas fi rmu, svarīgi sazināties ar draudzes priesteri, lai sarunātu izvadīšanai labāku laiku un vienotos par bēru norisi. Ir labi, ja bērēs dzied paši bērinieki un muzicē draudzes ērģelnieks (ja tas ir iespējams), nevis kādi „nolīgti” spēlētāji, kas dzied nekristīgas tautasdziesmas. Tuviniekiem ir labs ieradums līdzi uz bērēm ņemt sveces, kuras aizdedz bēru ceremonijas laikā. Krustu uz kapu kopiņas katoļticīgajiem liek galvgalī, tomēr nevajadzētu šo tradīciju pārvērst par cīņu pie kapu kopiņas bēru laikā, īpaši ja dzimtā ir dažādu konfesiju piederīgie. Šo jautājumu labāk ir pārrunāt iepriekš savā starpā un ar priesteri. Bērēs vajadzētu atturēties no jebkādām māņticības formām un nekristīgām tradīcijām. Bēru laikā atturamies no skaļas runāšanas, mantojumu kārtošanas un citām darbībām, kas nav atbilstošas. Un pāri visam atcerēsimies – aizgājējam ir svarīgākas mūsu lūgšanas, nevis ārējais krāšņums.