Nekrologs

Detaļas

Izveidots Otrdiena, 19 Februāris 2019 13:39

 ...esmu sapratis, ka dzīvē mana vieta ir pildīt Dieva gribu.

bīskaps Antons Justs)

Svētdien, 17. februārī, pl. 7 no rīta, 87 gadu vecumā, mūžībā devās Jelgavas diecēzes emeritētais bīskaps Antons Justs. Izvadīšana notiks ceturtdien, 21. februārī, plkst. 11:00 Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē.

1996. gadā viņš kļuva par pirmo Jelgavas diecēzes bīskapu un veica šo kalpojumu līdz 2011. gadam, atstājot siltas un spilgtas pēdas katoļu diecēzes, Jelgavas pilsētas un Zemgales vēsturē.

Mūžībā aizgājušais bīskaps A. Justs piedzima 1931. gada 22. novembrī Varakļānu pagasta Šķēļu sādžā. Otrā pasaules kara laikā viņa ģimene emigrēja uz Vāciju. 1949. gadā, pateicoties bīskapa Boļeslava Sloskāna atbalstam, Antons devās uz Beļģiju, kur vispirms pabeidza ģimnāziju, pēc tam Luvēnā studēja filosofiju, bet Insbrukā, Austrijā, teoloģiju. Bīskapam Sloskānam adresētajā lūgumā 1948.gadā viņš rakstīja :”Sadzirdēdams Dieva balsi kļūt par priesteri, esmu nodomājis šo aicinājumu piepildīt.” Augstskolu viņš pabeidza ar izcilību, diplomā redzams ieraksts summa cum laude, kas latīņu valodā nozīmē - ar ļoti izcilām sekmēm.

1960. gadā bīskaps Boļeslavs Sloskāns Antonu Justu iesvētīja par priesteri, bet pēc diviem gadiem jaunais priesteris devās uz ASV, lai kalpotu tautiešiem, kas bija spiesti pamest dzimteni kara laikā. Vairāk nekā 30 gadu laikā A. Justs kalpoja vairākās ASV draudzēs, kā arī kļuva par trimdas latviešu organizāciju "ALKA" un "Dzintars" kapelānu.

1992. gadā, atsaucoties toreizējā arhibīskapa Jāņa Pujata aicinājumam, A. Justs atgriezās Latvijā un  lasīja lekcijas Rīgas Garīgajā seminārā, bet no 1994. līdz 2005. gadam bija arī semināra rektors.

Kad 2010.gadā bīskaps Justs svinēja priesterības zelta jubileju, tika sagatavota un izdota grāmata “Ceturtā zvaigzne”, kura vēstī par viņa dzīves gājumu, bet ietver arī dažādu cilvēku liecības. Piemēram, priesteris Arnis Maziļevskis saka :”Bīskaps ir īsts, Svētā Gara vadīts, Dieva vīrs. Viņš mani pieņēma tādu, kāds es esmu, un iedrošināja kļūt par tādu, kādam vajag būt. Savā sirdī es izjūtu viņu kā labsirdīgu, saprātošu, pamācošu, audzinošu un iedrošinošu atbalstu dzīves ceļā, tādu, kuram rūp mana izaugsme un tas, kas ar mani notiek.” Citējam šos vārdus, jo, liekas, pasaka būtiskāko par mūžībā aizgājušo bīskapu. Tēvs, kuram rūp bērni, tēvs, kuram ir laiks un vīzija, kā uzklausīt, kā palīdzēt, ka mācīt.

2010. gada martā bīskaps Justs Jelgavas katoļu draudzes ticīgos mudināja: “Kā kristieši apzināsimies savu misiju. Iesim un liecināsim. Atvērsim aizslēgtās sirds durvis. Izmetīsim tīklus dziļāk. Kristus caur katru no mums apliecina, ka Viņš ir dzīvs. Lai mūsu sirdīs atmirdz cerības zieds! Neklusēsim, runāsim, liecināsim! Būsim ticīgi!”. Nieka deviņi gadi, kas gan tie iepretim mūžībai, kurā Viņa Ekselence, Kunga saukts, ir devies… Un joprojām aktuāli vārdi.

Mūžīgo mieru, dod, viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!